Es sāku šo stāstu tādā pašā stāvoklī, kādā sākās mans ceļojums uz Jordāniju. Proti – vienā no savas dzīves sarežģītajiem brīžiem. Šķietami tam nav nekādu lielo iemeslu, taču tuvi draugi zina, ka jau sen sūdzos par bezmiegu un sliktu pašsajūtu. Nedomājiet, ka man pašam tas patīk, taču pēdējā gada laikā veselība pārāk bieži sāk pievilt.
Tā gadījās arī pirms brauciena uz Jordāniju – sākumā pāris nedēļas sajūta, it kā būtu temperatūra (lai gan tās nebija), un tad tā arī parādījās (37.1). Bija jāizbrauc naktī, bet izlidošana ap septiņiem no rīta. Mans morālais stāvoklis bija drausmīgs, jo ceļojuma plāns bija diezgan ambiciozs un skarbs – desmit dienu laikā šķērsot visu valsti no ziemeļiem uz dienvidiem. Kad pirku biļeti, plāns vēl nebija skaidri izstrādāts, jo nav nemaz tik vienkārši iepriekš izplānot, ko un kā gribi redzēt – dažreiz vajag vienkārši saņemties un nirt ar galvu varbūtības okeānā. Vēl vairāk, kad pieņēmu lēmumu lidot uz Jordāniju, biju gatavs ceļot pat vienatnē, un nezināju, vai vēl kāds lidos man līdzi. Tajā brīdī man tik ļoti gribējās izrauties no rutīnas, atkal ieraudzīt jaunus cilvēkus, vietas, izdzirdēt svešas valodas un apskatīt tērpus, ka nospļāvos uz visām savām bailēm un nospiedu “pirkt biļeti”, kamēr impulss vēl nebija izsīcis.
Kā arī daudzos citos gadījumos, kad lēcu augstāk par savu galvu un gāju ārpus komforta zonas, es nenožēloju neko. Kādas kārtis iedalītas, ar tādām arī spēlē – manu draugu un tālu paziņu vidū ir ne mazums iedvesmojošu piemēru, kad cilvēks katru savas dzīves dienu pārvar apstākļus, kas šķiet smagi, bet rezultātā sasniedz nozīmīgus mērķus un lielus augstumus.
Kā saka kāds mans draugs, “varbūt arī mēs kādam esam tādi draugi”. Šķiet, neko vairāk nemaz nevajadzētu prasīt.
Bet atgriezīsimies pie Jordānijas. Nedēļās, kas sekoja pēc biļetes iegādes, man ar saviem stāstiņiem izdevās ievilināt optimistu un gan garā, gan miesā stipro biedru Aleksandru Ribakovu, kurš, cerams, jums jau ir pazīstams no mūsu ceļojuma uz Kipru.
Mūsu ceļojumam bija jānotiek novembrī, lai ieķertu Latvijas neatkarības dienu, un tas ilgtu desmit dienas. Pēc apspriešanās un Ribakova vēlmēm tika nolemts iegriezties pie Nāves jūras – taču tam vajadzēja īstenot kārtējo drosmīgo pasākumu. Mēs ielidojām valsts dienvidos, kūrortpilsētā Akabā - taču bija pamatoti iemesli sākt ceļojumu no ziemeļiem, no valsts galvaspilsētas – Ammānas. Lieta tāda, ka mēs atradām gatavu maršrutu no firmas, kas organizē MTB tūres, un tas izskatījās pārdomāts un interesants. Taču pēc tā analīzes atklājās, ka obligāti jābrauc no ziemeļiem uz dienvidiem, jo šajā virzienā būs ievērojams augstuma kritums, un mums nebūs jāveic lieki divi vai trīs kilometri augstuma kāpuma. Tas ir tieši laikā, jo maršruts jau tā ir diezgan ambiciozs slodzes ziņā, ar lieliem augstuma kāpumiem gandrīz katru dienu. Protams, pēc maniem mērogiem - es neesmu sportists, un diemžēl neesmu nodarbojies ar tūrismu kopš bērnības.
Bet, tā kā mēs ielidojam dienvidos, sanāk, ka mums uzreiz jāatrod transports uz ziemeļiem. Internets te palīdz tikai daļēji – kā izrādījās, Jordānijā privāto pārvadājumu bizness ir celts pēc principa “kā pagadās”, un ar mājaslapu veidošanu viņi īpaši neaizraujas. Atradās tikai kompānija, nopietnā kompānija Jett Bus, uz kurieni es pat piezvanīju no Google Hangouts – uzzināt, vai paņems velosipēdus. Viss, ko viņi man spēja pateikt – “jums paziņos uz vietas”. Lieliski, mums paziņos, bet kur gan mēs aizbrauksim 16 vai 18 vakarā, ja visi, kas Akabā nodarbojas ar privātajiem pārvadājumiem, aizbrauc uz Ammānu 6-7 no rīta?
Tas bija ārkārtīgi nepatīkams moments, un, iespējams, par mūsu un ričuku pārvešanu 350 kilometrus līdz Ammānai nāktos izlikt paprāvu summiņu – taču, kā viss atrisinājās, jūs uzzināsiet tikai nākamajā sērijā.
Pagaidām gan vēl runa ir par nullto dienu, tātad nakti no 18. uz 19. novembri. Es pabeidzu pakot visu, ko varēju, pēc daudzos braucienos pārbaudīta saraksta, kopā ar draugiem noskatījos salūtu laukumā, noskatījos līdz galam visas rēcīgā multseriāla Rick&Morty sērijas un sēdēju, gaidot tēti, kuram vajadzēja mūs aizvest uz Kauņu. Velosipēdi jau sen bija iepakoti ļoti ērtās milzīgās kastēs, ko laipni sagādāja Sergejs no veikala Trek Veloserviss, kas atrodas krustojumā pie 4. skolas un tirgus.
Kartes ielādētas navigatoros, veselas četras šim mērķim derīgas ierīces uz abiem – divi mani Android telefoni, Sašas planšete un tūrisma navigators. Kartes trīs veidu – Bing, OpenStreetMap rastra un arīdzan vektoru (ar grūtībām atradu ar angļu nosaukumiem). Viesnīcu rezervācijas un iekāpšanas taloni izdrukāti divos eksemplāros, pa vienam man un Sašam, Jordānijas kontaktu telefona numuri ierakstīti adrešu grāmatiņās.
Man līdzi ir četru veidu pretsāpju līdzekļi, trīs veidu stipras antibiotikas, taču bez galējas nepieciešamības to visu nepavisam negribas lietot – es vēl ceru, ka viss nokārtosies.
Tētis, uzpildījies ar diētisko kolu mundrumam (no kafijas mūs ģenētiski krata), aizveda mūs līdz Kauņas lidostai caur vairākiem luksoforiem – ceļa remonts. Šur tur jau ir ideāls asfalts, bet šur tur mašīna ar apakšu skrāpē zemesceļa bedres un knapi velkas aiz priekšā braucošajām fūrēm. Uz robežas (trijos naktī!) mūs nostopē lietuviešu robežsargs, un izrādās, ka tētis ne iedomāties nevarēja, ka būtu jāpaņem līdzi pase. Neskatoties uz tēta pilnīgo nevērību pret likumsargu un brīvo komunikācijas stilu, viņš tiek cauri ar mutisku brīdinājumu, par ko brāļukiem liels paldies – runā, ka mūsējie toč būtu izrakstījuši papīru, bet varbūt arī sodu uz 30 eiro.
Pavīd doma, ka, laikam jau, vajadzēja izbraukt mazliet agrāk. Ārā man ir sasodīti auksti, mašīnā – pārāk karsti. Kad esam galā, es ar grūtībām izkāpju no mašīnas, taču tas tikai tā šķiet. Sporta zālē pavadītās stundas no dziesmas neizmetīsi – mēs uzreiz stiepjam gan somas ar pārtiku, gan kastes ar velosipēdiem, kurus bez kādām grūtībām nododam bagāžā. Gribas pateikt paldies kompānijai Ryanair par mūsu laimīgo briedumu – bet neteikšu, jo par velosipēda pārvadāšanu tā prasa vairāk nekā visas citas kompānijas pasaulē – 60 eiro vienā virzienā.
Kauņas lidostā pārdod foršus koka magnētus ar Salvadoru Dalī par 5 eiro, un tāpēc mani tēriņi sākās tieši šeit. Par laimi, pieredzes mācīts, es ņemu līdzi tukšu pudeli, lai nepieciešamības gadījumā piepildītu to no krāna tualetē, nevis pirktu bodē par diviem eiro. Par nelaimi, ūdens no krāna garšo briesmīgi, un dzert to nevar.
Mēs izejam drošības un robežkontroli, kas šoreiz nav tik rūpīga kā pagājušoreiz, kad lidoju uz Apsolīto zemi. Par nelaimi, tas tika kompensēts ar drošības pārbaudi atpakaļceļā, taču par to jūs uzzināsiet vēl tik drīz ne.
Palieciet ar mums! Agri vai vēlu iznāks jaunas sērijas.